Patiesībā es biju pilnībā pārliecināta, ka šo vasaru pavadīšu, brīvprātīgojot hostelī Portugālē un katru dienu mācoties sērfot, bet mani plāni izmainījās kādā sniegotā janvāra vakarā, čekojot spama mapi e-pastā, kur ieraudzīju ziņu par Summer Work&Travel iespēju Latvijas studentiem.

Fast-forward uz jūnija beigām – ir izdevies iegūt vīzu, nokārtot eksāmenus universitātē un sakrāmēt visu iedzīvi vien 30 litru mugursomā. Laiks lekt nezināmajā un doties ceļā uz Ameriku. Pirmais iespaids, izejot no Ričmondas lidostas – svelme; tāds karstums, kas nav pieredzēts pat vasaras vidū Madridē.

Tas bija sākums manam piedzīvojumam, ko dēvēju par “neona vasaru krokšos un litriem sauļošanās krēma”. Kāpēc? Dienas pavadīju, strādājot par glābēju atrakciju parkā Virdžīnijas štatā. No rītiem devos skrējienos pa kalnainajiem meža ceļiem un kukurūzas laukiem, vērojot zaķus, vāveres un stirnas. Gandrīz katru brīvo brīdi baudīju atrakciju parka piedāvātos labumus – karuseļus, baseinus, arkādes spēles un, protams, arī amerikāņu iecienītos burgerus. 

Labākā daļa, strādājot akvaparkā, bija superīgā glābēju ģimene – kopā mēs bijām vairāk nekā 100, un tikām sadalīti vairākās komandās – Delfīni, Haizivis, Zobenvaļi, Ūdri un tā tālāk. Katra no komandām bija atbildīga par citām atrakcijām un darbojās kā neatkarīga daļa no lielās sistēmas. Es lepni varēju sevi saukt par Delfīnu, un tieši Delfīni bija iemesls, kāpēc katru rītu ar prieku varēju iet uz darbu un domāt “es šo darītu pat tad, ja man nemaksātu”. Lai gan no filmās redzētā varētu šķist, ka glābēji tikai sēž baseina malā uz augsta krēsla zem saulessarga un neko nedara, tā gluži nav – mēs ne tikai rūpējāmies par apmeklētāju drošību, bet, piemēram, arī katru rītu veicām testa braucienus visām atrakcijām, tīrījām baseinus, ik pa laikam atsvaidzinājām pirmās palīdzības zināšanas un reizi pa reizei arī meklējām apmaldījušos bērnu vecākus. Frāze “Hop in! Cross your legs, hold onto the handles at all times and enjoy your slide!”, ko nācās teikt desmitiem reižu dienā, vēl ilgi paliks atmiņā.

Citi jaunieši – gan no Amerikas, gan no daudzām citām pasaules valstīm – strādāja par amerikāņu kalniņu operatoriem, par pārdevējiem mazajos suvenīru veikaliņos vai ēstuvēs. Izskanēja pat versija, ka dzīve atrakciju parkā ir kā vasaras nometne pieaugušajiem – no rīta visi kopā ar autobusu aizbrauc uz darbu un aiziet katrs savās gaitās, bet vakarā atkal sanāk kopā, lai pārrunātu, kā ir gājis, uzspēlētu futbolu, apēstu vietējā benzīntankā nopirkto picu, padziedātu un paballētos. 

Pavadot jau vairākas nedēļas Amerikā, vēl joprojām brīžiem bija grūti noticēt tam, ka tiešām esmu tur, otrpus okeānam. 

Vasaras beigās, kad ūdens atrakcijas tika slēgtas, man bija iespēja pastrādāt arī par operatoru vienā no amerikāņu kalniņiem, kas bija interesanta un pilnīgi citāda pieredze.

Spilgtākie vasaras mirkļi tika piedzīvoti Vašingtonā, kur nokļuvu kā Young Civic Leadership Summit dalībniece – tas ir pasākums, kas jau daudzus gadus pulcē apmēram četrdesmit Summer Work & Travel dalībniekus un sniedz iespēju 4 dienu laikā iepazīt ASV galvaspilsētu, mācīties par līderību un vienlīdzību, veidot saikni starp kultūrām un vienkārši satikt citus jauniešus. Interesantākais bija tas, ka gandrīz katrs samita dalībnieks bija no citas valsts – kur gan vēl es vienlaicīgi satiktu cilvēkus no Nikvaragvas, Ekvadoras, Nigērijas un Taivānas, un kopīgi nolemtu doties naksnīgā pastaigā uz Kapitoliju?

Protams, ne katra diena bija “American dream”, un pamatīgas galvassāpes varēja sagādāt pat tādas lietas kā bankas konta atvēršana vai sadzīvošana ar istabas biedriem no Āfrikas, kam ballīte trijos naktī bija ikdienišķs pasākums. 

Kopumā vasara Amerikā noteikti ir vērtīga pieredze, ko es vēlētos atkārtot, jo šī valsts ir tik liela un brīnumiem bagāta, ka visu izpētīt dažos mēnešos nav iespējams – sapņi par kalnu pārgājieniem nacionālajos parkos, sērfošanu Kalifornijā un debesskrāpjiem Ņujorkā vēl aizvien ir dzīvi.