Ir pieci no rīta jūnijā trīspadsmitajā. Vakar vēl visas domas bija par sesiju un eksāmeniem, bet šodien ar 30 litru mugursomā sapakotu iedzīvi jau esmu lidostā. Līdzi vien lietusjaka (jo tuvāko mēnešu laikā gaidāms lietus, lietus, lietus), peldkostīms, filmiņkamera un vēl daži pričendāļi, bez kā nu nekādi nemāku iztikt (piemēram, Ģeogrāfu Mafijas hūdijs, kepons un manas disko brilles – bez šīs trīs lietu apvienības es neesmu es).

Tā ierasts jau sesto reizi – pēc katras eksāmenu sesijas, vēlams tajā pašā vai nākamajā dienā pēc pēdējā eksāmena, pazust aiz robežām. Vai tā būtu pūdernedēļa Austrijas Alpos, vai teju visa vasara, kas pavadīta, braucot vilcienos, nakšņojot vīnogu laukos un mazgājoties ūdenskritumos. Šoreiz priekšā vēl viena vasara Amerikā. 

Pēc stundām 15 jau būšu otrpus dīķim Bostonā. Bostona ir vieta, kur noslēdzu savus pagājušās vasaras piedzīvojumus. Toreiz gan sanāca pabūt tikai lidostā, un arī šoreiz no lidostas jādodas uzreiz tālāk ceļā. Atgriezīšos pēc 11 savvaļā pavadītām nedēļām uz dažām dienām pilsētas uzdzīves. Tālāk šodien plānā izbraukt cauri Masačūsetsai, Ņūhempšīrai un iebraukt manā mājas štatā Menā. Pirmā pietura – Portlenda, kur esmu atvēlējusi sev vienu nakti un dienu pilsētas izpētei, pirms pazust mežos.

Un pēc tam? Došos strādāt skautu nometnē Baksteras dabas parkā pie pašas Kanādas robežas, tālāk no civilizācijas un tuvāk lāčiem, lūšiem un alņiem. Dzīvosim teltīs, kursim ugunskurus, peldēsim, laivosim, pārgājienosim un, cerams, būs iespēja arī skriet pa takām. Nometnes bāzes vieta ir ar skatu uz ikonisko Katahdina kalnu – augstāko virsotni štatā. Tā ir vieta, kur noslēdzas viens no pasaulē populārākajiem garo distanču pārgājieniem – Apalaču taka. Ar šo faktu ir pietiekami, lai sajūsminātu manu iekšējo ģeogrāfu, pārgājienotāju un dabas bērnu jau kopš februāra, kad uzzināju, kur došos.

. . . 

Ja iepriekšējā vasara, ko pavadīju Virdžīnijas atrakciju parkā, bija “Neona vasara krokšos ar litriem sauļošanās krēma”, tad šī… Šī ir “Slapjo zeķu vasara kalnos ar litriem odu līdzekļa”. Un es, ilgi nedomājot, varu droši teikt – izvēlos otro. 

. . . 

“You get out what you put in” – ir ultimate truth, esot šeit. Ja citur dzīvē var “izšļūkt” cauri, ticēt, cerēt, ka kāds cits to izdarīs, kāds kaut ko izdomās, tad šeit… Šeit – cik daudz sirds un dvēseles ieliksi, tik arī dabūsi atpakaļ. No bērniem, draugiem, kolēģiem. Nekas nepaliek nepamanīts. 

. . . 

Vēl viena doma, kas “domājas” – mēs visi šeit nonācām viena vai otra iemesla dēļ, bet mēs esam tik atšķirīgi. Es kaifoju, kāpjot kalnā, kāds cits – raud par zirnekļiem, vēl cits – pirmo reizi dzird, kas tā tāda Apalaču taka. Kāds tērē nopelnīto naudu viesnīcās, drēbēs un niekos, es – krāju lieliem sapņiem un pieredzēm. Kāds skatās uz debesīm un tās ir mājas, tas ir miers, man – tie ir kalni, meži un ūdenskritumi. Kādam pārgājieni un gulēšana teltī ir lielākais murgs, man – sapnis. Tajā pašā laikā, lai gan esam tik atšķirīgi, pieredzes, kam kopīgi ejam cauri, mūs vieno. Šī vasara ir bijusi par draugiem – par ziedošanos. Palīdzēt, būt blakus, padot roku, apskaut, parunāt, kaut salocīt izmazgātās drēbes vai atdot pēdējo cepumu. Ne tik daudz par darbu ar bērniem, kā par cilvēkiem sev blakus. 

. . .

Ir augusts otrais. Neticami, ka pavadītas jau septiņas nedēļas šeit – starp kalniem, mežiem, ezeriem, saullēktiem un saulrietiem. Palikusi vēl tikai viena nedēļa; cik saldsērīga sajūra, ka pametīšu šo paradīzi zemes virsū un, visticamāk, nekad neatgriezīšos. Vairs neredzēšu kalnus horizonta priekšā katru rītu un vakaru. Vairs nedzīvošu ezera maliņā, nebūs iespējas tā vienkārši – paņemt kajaku vai supu un doties ceļā. Vai izlemt – šodien skriešu augšup kalnā. Vairs nebūs brokastu pankūku, šokolādes piena, ugunskurā ceptu zefīriņu un dziesmu katru svētdienas vakaru un ar dūmiem piesūkušos drēbju trīs dienas nedēļā. Vairs nebūs zobu tīrīšanas ballīšu, 5 minūšu ledusauksto dušu, “hey, do you want to take boats and go to the island?” un “let’s go to McDonalds this weekend to get some WiFi”, nebūs vairs mūsu visu dziļi nīstās “Bananas” dziesmas katru mīļu dienu pusdienu pauzē. Lai cik nogurdinoši tas viss arī nebūtu, man šeit ir draugi, tuvāki kā neviens cits šobrīd manā dzīvē. Un tas notika tik ātri – mēs satuvinājāmies dažu dienu laikā caur grūtībām, asarām un smiekliem. Šodien būs pēdējais atklāšanas ugunskurs un pēdējās svētku vakariņas. Daudz “pēdējo” šonedēļ, bet ir sajūta, ka laiks doties. Ka šī vieta ir piedzīvota un izdzīvota, un izdarīts tik daudz, cik vien bija iespējams. Kāpts kalnos, laivots, skriets, peldēts, raftots, redzēti kalni, meži, ūdenskritumi, saullēkti un saulrieti. Netika izšķērdēta ne minūte. Domās esmu jau tur, Rietumkrastā, Oregonas kalnos, kāpjot sarkanajās klintīs. Alkstu pēc mežonības, gribu kalnus, vēju, bailes. Tālāk ceļi pamazām vedīs atpakaļ uz austrumiem – uz sniegotajām kalnu virsotnēm Montanā, pēc tam – uz betona džungļiem Bostonā un Ņujorkā, līdz trīs mēnešu piedzīvojums noslēgsies ar kruasānu Parīzē.